Ērika Vilsona monoizrāde “Mana Magadana”
11.maijā Vecpiebalgas vidusskolā projekta “Latvijas skolas soma” ietvaros pie 7.-12 . klašu skolēniem viesojās Liepājas teātra aktieris un režisors Ēriks Vilsons ar monoizrādi “Mana Magadana”. Monoizrādes pamatā ir Ērika Vilsona bērnības atmiņas par deportācijām, viņa mammas Zentas Vilsones vēstules un trimdā sarakstītie dzejoļi, kā arī dienasgrāmatas fragmenti par Ērika Vilsona 2013. gada braucienu uz Magadanu kopā ar režisori Dzintru Geku un fondu “Sibīrijas bērni”.
Kā stāsta pats autors, izrāde ir veltījums viņa mammai, kura par iesaistīšanos pretpadomju grupā un mēģinājumu bēgt uz Zviedriju tika apcietināta 1945. gada augustā un 1946. gadā izsūtīta uz Sibīriju. Izrāde ir ne tikai stāsts par autora dzimšanas vietu Kolimas pilsētu Magadanu, viņa bērnību, atgriežoties no izsūtījuma, bet arī personisks skatījums uz Latvijas valsts veidošanās procesu.
Skolēni un pedagogi izsaka pateicību aktierim par lielisko sniegumu un doto iespēju ielūkoties vēstures līkločos!
Skolēnu atziņas un pārdomas pēc izrādes noskatīšanās:
Adriāns (7. kl.): Kad aktieris izrādē stāstīja par savas mammas izsūtīšanu, mani pārņēma saviļņojums, jo es nevaru iedomāties, kā es justos, ja manu ģimeni aizvestu uz Sibīriju. Man izrādē ļoti patika mūzika, kas bija veltīta Magadanai. Visinteresantākais brīdis bija, kad bļodā iebēra ledus gabalus un aktieris tajos ielika kājas.
Kristians (7.kl.): Man ļoti patika izrāde. Aktieris izstāstīja savu stāstu tik emocionāli, ka dažas skolotājas no aizkustinājuma raudāja. Izrādes laikā arī es domāju par savu vecvecmāmiņu, jo arī viņa esot bijusi izsūtīta, bet viņa man par to nekad neizstāstīja, jo es viņai nepajautāju. Pēc izrādes noskatīšanās es gribētu viņai uzprasīt, bet šo iespēju vairs nekad neiegūšu…
Ralfs (7. kl.): Mani uzrunāja visi tie cilvēki, kuri meklēja savas dzimtās mājas svešumā. Es sapratu, ka tiem cilvēkiem rūp, kur viņi piedzimuši un uzauguši. Vēl man patika aktiera stāstījums par piedzimšanas akmeni, jo viņam likās, ka akmens augs lielāks kopā ar viņu.
Elīza (8. kl.): Izrādes motīvs par aktiera mammu bija ļoti interesants un aizkustinošs. Aizdomājos, cik ļoti mums ir paveicies, jo mums nav jāsatraucas par izsūtīšanu, aukstumu un badu. Bija interesanti vērot, kā aktieris atveido pagātnes notikumus, kravājot somu, kailām kājām stāvot bļodā ar ledus gabaliem un dejojot savas mīļākās dziesmas pavadījumā par Magadanu.
Līva (8.kl.): Izrāde likās interesanta un neparasta, tā atšķīrās no citām iepriekš redzētajām, jo aktieris emocionāli stāstīja par savu ģimenes locekļu piedzīvoto izsūtījumā. Man lika aizdomāties par tagad notiekošo, un manī viesās skumjas. Mani uzrunāja aktiera aicinājums, lai mēs, aizejot mājās, noliekam telefonus un aprunājamies ar saviem vecākiem un vecvecākiem.
Rolands (9.kl.): Pēc izrādes noskatīšanās sapratu, ka mums jābauda katrs brīdis kopā ar ģimeni, kas mums tiek atvēlēts. Vairāk laika jāvelta sarunām ar tuviniekiem, lai izzinātu ģimenes vēsturi. Jāciena viss, kas mums šobrīd tiek dots, jo agrāk daudziem klājās grūtāk, bija jāpiedzīvo izsūtījums, bads un aukstums.
Velta (9.kl.): Man patika aktiera stāstījums par to, kā viņš, atgriezies Magadanā, meklēja tur dzemdību namu, kurā bija piedzimis. Šī izrāde manī raisīja pārdomas par manu vecvecāku dzīvi, par kuru bija man reiz stāstījuši. Bija aizraujoši klausīties stāstījumu par cilvēku dzīvi, kāda tā bijusi senāk, kad mēs vēl nebijām piedzimuši. Man likās neparasti, ka Magadanā ziemā ir aukstums no 50 līdz 60 grādiem.
Viesturs (9.kl.): Pēc izrādes noskatīšanās sapratu, ka ir jāparunā ar vecākiem. Varbūt arī no viņiem varu uzzināt ko jaunu par sevi un savas dzimtas vēsturi. Vēl sapratu, ka esmu piedzimis salīdzinoši labos apstākļos un ka man ir cilvēktiesības un laimīga bērnība.
Marta A. (12.kl.): Monoizrāde bija interesanta, aizkustinoša un ar dziļu saturisku vēstījumu. Patika, kā aktieris, stāvot ar ledus gabaliem pildītā bļodā, ļāva mums iztēloties Magadanas skarbo klimatu. Izbaudīju skaistu mūziku, aktiera dziedātprasmi, patīkamo balss tembru un runas dotības. Šī izrāde mani pamudināja atkal parunāt ar omīti par viņas dzīvi izsūtījumā.
Marta L (12.kl.): Man ļoti patika aktiera emociju gamma, kura daudz labāk ļāva izprast stāstījumu. Aktiera priekšnesums radīja pārdomas par to, cik daudz sāpju ir pārcietusi latvju tauta. Aktiera vēstījums arī manī radīja plašu emociju gammu: skumjas, pat asaras, pārdomas un neviltotu smaidu. Visskaistākais un pārdomas raisošākais likās Ērika Vilsona aicinājums, aizejot mājās, nolikt telefonus un parunāties ar vecākiem un vecvecākiem, jo mums ir jāzina sava pagātne un tā jāsargā.
Raivo (12.kl.): Monoizrāde bija emocionāli piepildīta un piesaistoša. Aktiera profesionālā meistarība un talants ļāva izprast tā laika traģiskos notikumus un represīvā režīma ietekmi uz atsevišķu cilvēku un dzimtu likteņiem. Manī radās vēlme aprunāties ar saviem vecvecākiem par to, kādu ietekmi uz viņiem atstājis karš un okupācijas laiks.
