Aiz rāmjiem un priekškariem (jeb mācību ekskursija uz Rīgu)
Pateicoties programmai “Latvijas skolas soma”, 8.februāra rītā mēs, 9.-12.klases skolēni, kāpām autobusā, lai izbrauktu no ikdienas rāmjiem un smeltos jaunas vēsmas vēstures pilnās ēkās. Mūsu galvenais galamērķis bija Rīga, taču šķita, ka paguvām paviesoties trīs dažādās pasaulēs.
Klausoties burvīgu Latvijas estrādes skaņu celiņu zēnu izpildījumā, pacilātā gaisotnē nokļuvām Rīgā. Pirmā pieturvieta – Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. Dažiem jau zināma, dažiem pilnīgi sveša vieta, kur pazaudēt laika izjūtu gida negaidīti aizraujošajā stāstā par renesanses laiku, postošajām slimībām, kādreizējās ārstēšanas metodēm. Atpakaļmetienu medicīnas vēsturē noslēdzām ar atsvaidzinošu un aktuālu izstādi “Snīkeri: eko x ego”, kas, apskatot neskaitāmos kedu pārus, lika aizdomāties par mūsu ego vēlmju dēļ un dabai nodarīto postījumu. Pārsteidza, ka ik gadu tiek saražoti 24 miljardi kedu, kas ir uzskatāms piemērs cilvēku nemitīgajai tieksmei pēc vairāk.
Pēc pusdienām un pastaigas pa pilsētu devāmies uz vietu, kura, iespējams, izmainīja mūsu domāšanu un dzīves redzējumu pavisam, – Stūra māju. Sākotnēji šķiet – plaša, neordināra, nevainīga ēka. Taču kādas šausmu vēstures ainas paveras jau aiz vestibila! Gids telpas izrādīja tādā secībā, kādā tās izstaigātu nopratinātais. Izstāstīja cilvēku pārciesto katrā no telpām un īpaši spilgtus stāstus, kas iezīmēja vēl tumšākas ēnas padomju varas “gaišajos” laukumos (kā vienu no ierastajām un neitrālākajām čekistu darbībām: trīs dienu 8-12 cilvēku ieslēgšanu šaurā, tumšā telpā bez ūdens un ēdiena). Lai arī bijām vietā, kur pirms pāris dekādēm tika garīgi iespaidoti, spīdzināti, nošauti cilvēki, ar šodienas acīm dzirdētais un redzētais šķiet kā šausmu filma, kas nav pa īstam. Prātam neaptverami, ka tepat netālu un salīdzinoši nesen ir bijusi elle, no kuras pasargāts nebija teju neviens. Mēs varam vienīgi būt pateicīgi, ka esam tās apmeklētāji 21.gs. ar iespēju izteikties, aiziet un brīviem būt.
Pirms mirkļa izjausto, nomācošo un skumjo gaisotni centāmies šķīdināt skaistumā. Devāmies uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, kur gida pavadībā aplūkojām pamatizstādes darbus, kā arī izstādi “Imanta Lancmaņa māksla”. Izstāžu laikā izpratām mākslinieku attēloto cīņu, nepakļaušanos, nolasījām viņu sajūtas un vēstījumu. Manījām motīvu maiņu gleznās, sākoties 1.pasaules karam. Izzinājām mākslinieka Imanta Lancmaņa gleznošanas taktikas un raksturīgās iezīmes. Izstādē redzētais lieti noderēs, pašiem mākslas stundās gleznojot.
Muzeju trīssavienību noslēdzām ar filmu “Mātes piens”, kas organiski sasaistīja visus ekskursijā redzētos apskates objektus un pavēra atkailinātu priekškaru indivīda iekšējā pasaulē, cīnoties pret ierobežojošo un nospiedošo varu. Filmā sižets galvenokārt koncentrēts uz trīs paaudžu sieviešu likteņiem, viņu pausto attieksmi, rezultējošām sekām. Dzīvesstāsta un patiesās, tā laika, ikdienas atspoguļojums atturīgu faktu pasniegšanas vietā ir filmas un skatītāju saistviela un ķīmiskās reakcijas vienādojums, kas spēj nemanot aizskart asaru kanālus.
Šīs ekskursijas iespaidā ar pārsteiguma vilni paši sev apgāzām stereotipus par to, ka muzeji ir garlaicīgi un saistoši šķiet vienīgi vecāka gadu gājuma cilvēkiem. Salīdzinot mūsdienu medicīnas duāli vērtējamo sistēmu ar to, kādu piedzīvoja mūsu senči, secinājām, ka mums ir ļoti patīkamas un saudzīgas ārstniecības metodes. Aiz biezajiem priekškariem un metāla durvīm ieraudzījām skaudro vēsturi, kuru redzot šodiena kļuva vērtīgāka. Iebridām līdz viduklim vēstures ūdeņos, lai ar sausākām kājām un apgaismotāku prātu turpinātu iet pretī nākotnei. Vēl pateicīgāki, patriotiskāki, izglītotāki.
PALDIES lieliskajām skolotājām par mūsu uzraudzīšanu un laika menedžēšanu: Ilonai Strelkovai, Ivetai Ērglei, Sanitai Cimdiņai, Vitai Miķelsonei, Baibai Krūmiņai, Sandrai Makarei.
